2013. gada 14. novembris

Baltaissuns

Mīļie, mēs nekur neesam pazuduši! Lasiet par mūsu piedzīvojumiem baltaissuns.lv! Jauns ieraksts par Čārliju un rudeni, un putekļsūcējiem, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē jau pavisam drīz. Tik vien tā darba, kā atrast laiku, lai izlabotu uzrakstīto un ieliktu mājaslapā!

2013. gada 28. jūnijs

Čārlijs un Džimijs Hendrikss

Saka, ka cilvēka labākais draugs ir suns, bet vai cilvēks ir suņa? Četrkājainie biedri ar šādu informāciju vēl nespēj dalīties, tāpēc varam tikai minēt, vai esam draugi, saimnieki vai sulaiņi. Lai kā tur arī nebūtu, jāsaka, ka mums liels paldies kucēna audzināšanā būs jāsaka arī Džimijam, kurš Čārlijam parādīja, ka tik stipri kost rotaļājoties, tomēr nevajadzētu. 
Patiešām vienu brīdi bijām ļoti norūpējušies, pat dusmīgi par šo faktu, jo nekas, ko darījām nelīdzēja un Čārlija nepārtrauktā klupšana potītēs vai pirkstos košana, kad spēlējies ar viņu, kļuva neciešama. Paši jau sapratām, ka dusmoties uz tādu mazuli vēl būtu pavisam muļķīgi, bet spēka katru reizi ar to cīnīties arī vairs nebija. 
Laikam jau jāpriecājas, ka cilvēkam bez suņa ir arī citi draugi, jo kādā sestdienas pievakarē mēs devāmies uz Mārupes pusi, lai iepazītos ar Čārlija vienaudzi Džimiju, puiši dzimuši tikai ar desmit dienu starpību. Iedomājāmies, ka varbūt tieši spēļu laikā ar citu kucēnu, Čārlijs sapratīs, cik spēcīgi drīkst kost. 






Nofotogrāfēt gan kucēnus darbībā ir pavisam sarežģīti, bet mēs tomēr centāmies. Ko mēs ieguvām no šī piedzīvojuma? Pavisam nogurušu Čārliju, kas nogulēja visu nakti bez pakustēšanās un tādu suni, kurš vairs gandrīz nemaz nekož, ja nu tomēr gadās, tad tas vismaz vairs nav tik spēcīgi un līdz ar to sāpīgi. 
Mums gan jāatvainojas publiski par izbradāto puķu dobi, ja viens mazs bradātājs ir slikti, tad divi jau ir katastrofa!

Jauku dienu vēlot, 
Dana un Voldemārs!

2013. gada 13. jūnijs

Ikdienas pārbaudījumi

Mēs esam iemīlējušies Čārlijā, taču liekas, ka rozā brilles mums uz acīm vairs nav. Protams, mēs sapratām jau pirms vēl viss bija sācies, ka suns ir ATBILDĪBA, ka tas ir jāved pastaigāties, jābūt pacietīgiem, kad tas kā jau kucēns pēkšņi neuzvedas pirmklasīgi. Mēs šobrīd  tikai mēģinām iemācīt Čārlijam komandu 'nedrīkst', tāpēc pirmie pārsteigumi mūs sagaidīja jau šonedēļ. 
Ja Tev liekas, ka esi noslēpis no suņa acīm visu, kas graužams, padomā vēlreiz, tie mazie neģēļi atrod visu, kas tev pašam liekas ļoti labi nolikts. Tā nu vienu rītu pamodos pie šāda jauka skata. Nav jau pat kam uzvelt vainu, paši taču atstājām telefonu lādēties viegli pieejamā vietā.
Izskatās, ka Čārlijs šobrīd mani ir izvēlējies par savu saimnieku, respektīvi, kas galdā ceļ ēdienu, tas arī ir vislabākais draugs, bet Voldemāram par to bija lieli sirdēsti, jo viņu suns tik labi neklausa. Abi puiši bija izgājuši pastaigāties, bet Čārlijs bija sadomājis paniķoties, ēdot smiltis un graužot Voldemāra bikšu staru. Beigu galā nācās iet abiem palīgā risināt domstarpības, kas arī veiksmīgi tika izdarīts. Pastāstīju Voldemāram, ka nevar sunim stāstīt garos paplašinātos teikumos, ko viņš no viņa vēlas, jāsaka konkrēti un jārāda, ko  vēlies, lai viņš dara blēņu vietā. Tieši tāpēc pirmajās reizes, kad gāju viena pati ar suni ārā, ņēmu līdzi mantiņu, ar ko novērst viņa uzmanību, kad viņš dara kaut ko, ko nevajadzētu, izsakot īsi pirms tam komandu. Šodien, ejot ārā, Čārlijs uzvedās kārtīgi, mums, protams, liels prieks. 
Atklāju arī lielāko Čārlija gardumu pašlaik... Ko gan es mānos, ja varētu viņš droši vien apēstu arī zirgu, tik liela apetīte viņam ir. Tomēr ikdienas kraukšķiem biju šonedēļ mazliet piejaukusi biezpieniņu, eh, no bļodiņas tas pazuda gaismas ātrumā, kā arī Čārlijs tika pie balta deguna!
Tomēr mums par prieku tagad naktīs mūsu miers vairs netiek traucēts, kā arī šonedēļ varam ar savu draugu lepoties, jo viņš pirmo reizi palika uz vairākām stundām viens pats mājās. Mēģinām mūsu promiešanu padarīt par kaut ko ļoti ikdienišķu, kā jau mums mācīja biedrības "Baltais suns" cilvēki, pagaidām izskatās, ka sanāk, jo suns nesmilkst, kad aizejam prom, kā arī sagaida mūs kā pienākas, nelecot virsū. 
Tāpat arī jāsaka, ka Čārlijs ir īsta sabiedrības dvēsele, šobrīd gan šķirojam, kuriem cilvēkiem un suņiem viņu laist klāt, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu un mazulis nenobītos, tomēr tos, kurus esam iepazinuši nedaudz tuvāk, Čārlijs ir pieņēmis ar draudzīgu astes luncināšanu un ļāvies, lai viņam pakasa aiz auss. 
Par spīti pāris nepatīkamiem pārsteigumiem no suņuka puses, mēs vēl arvien priecājamies, ka viņš mums ir, jo esam sapratuši, ka tieši viņa dēļ, arī mūsu attiecības ir kļuvušas daudz tuvākas. Patiešām, šobrīd, kad abiem ir sesija, katru dienu vai vakaru strādājam, mums nesanāk vairs tik daudz laika pavadīt kopā, tāpēc ikvakara pastaiga ar suni mums ir kā randiņš, kura laikā uzzinām visu par otra dienu un varam papļāpāt par to, kas mūs uztrauc.

Brīvdienas gaidot, 
Dana un Voldemārs!

2013. gada 10. jūnijs

Čučumuiža

Pārvākšanās. Nepazīstams dzīvoklis. Liekas, ka katra ēna ir kas vairāk. Grūti aizmigt, bet pamostoties nesaproti, kur īsti atrodies. Nu ja, arī mums cilvēkiem pārcelties uz jaunu vietu reizēm ir pagrūti, it sevišķi, ja esi tāds vietsēdis kā es, bet sunim šī pieredze mēdz būt vēl nepatīkamāka. Šī bija arī Čārlija pirmā nakts prom no pazīstamajām mājām, mammas, brāļiem un māsām. Viņš tika atvests uz jaunu vietu, kur priekšā atkal divi svešinieki, kas neprātīgi smaida katru reizi, kā tu izstaipies vai apsēdies, kā arī vēl  riņķo tev apkārt, cenzdamies iemācīt primāros savas mājas noteikumus. 
Lai gan sekojām padomam, ka mazo bumbuli ir 'jānokausē' pirms doties čučēt, mēs acīmredzot esam nogurdināmi daudz ātrāk, jo to izdarīt nespējām. Tādēļ arī izbaudījām, kāda sajūta ir aizmigt pirmajam mežonīgas ballītes laikā, jo Čārlijs imitēja visus trokšņus, kas tādās sastopami, kaut ko nogāzdams un skaļi iesmilkstēdamies. 
Mēģināju viņam pagulēt blakus, nomierināt, tomēr tajā brīdī mani mati laikam izskatījās daudz interesantāki par mani pašu, jo tika nedaudz pagrauzti un aplaizīti, tāpēc arī šī metode mūsu gadījumā nestrādāja. Toties modinātājpulkstenis mūsu mājās vairs nav aktuāls, slapjš purns pie rokas ir pietiekams stimuls, lai pieceltos. 
Mēs gan nenolaižam degunu, jo pamanījām, ka mūsu dienas kārtība pat ir pamainījusies uz labo pusi. Pirms Čārlija parasti pamodāmies pēdējā brīdī, kā arī brokastis bija ļoti reta parādība mūsmājās, taču tagad ir tā apziņa, ka jāved taču vēl suns ārā, kā arī, gaidot, kamēr Čārlijs ēd, paspējam uztaisīt kaut ko arī sev. Idille.
No rīta kucēns arī smilkstēja un nevarēja nekur rast mieru, tapēc izdomāju, ka varētu uzlikt viņam paklausīties nomierinošu mūziku ar domu, ja jau bērniem šūpuļdziesmas palīdz, kāpēc gan ne kucēniem? Te ir tas, ko klausāmies, varbūt jau muļķības vien ir, bet tiešām suns beidzot čuč!

Vēlot labu miegu, 
Dana un Voldiņš!

2013. gada 9. jūnijs

Viņš ir klāt!

Kad sapratām, ka Čārlijs pie mums ieradīsies jau pēc stundas, sēdējām ar telefonu rokās un šo brīdi gaidījām, kā padsmitgadnieces pielūdzēja zvanu. Kad nu beidzot, ilgi gaidītais brīdis bija pienācis, mēs tuvāk iepazināmies ar šī projekta veidotājiem: Dāvi un kinologiem Ivaru un Karīnu. Kā arī ar galveno vaininieku Charlie Chaplin Beckett 'n' Elf jeb Čārliju. Mūsuprāt, gan viņš izskatās daudz mazāks nekā bildēs, tomēr vēl draudzīgāks nekā bijām iedomājušies. Būs īsta sabiedrības dvēsele, jau tagad redzam! 
Šodien arī sapratām, ka mums kā pagaidu māju devējiem būs daudz jādara, lai suns izaugtu mierīgs, socializēts un mentāli attīstīts, bet tieši tāpēc mūsu rīcībā būs Karīna un Ivars, kas jau šodien paspēja atbildēt uz mūsu varbūt nedaudz primitīvajiem jautājumiem.
Arī pirmā mācība jau šodien bija rokā - ūdeni bļodā pagaidām varam liet pavisam nedaudz, citādāk Čārlijs izjūt lielu vēlmi nirt bļodā un taisīt baseinu istabas vidū. Bijām arī pirmajā pastaigā uz Ziedoņdārzu, un Čārlijs jau pamanījās iegūt daudz jaunu draugu un apbrīnotāju. Patiešām katrs pretīmnācējs atplauka smaidā, redzot mazo lumpačotāju ar lielajām ķepām, kurš gan mums par pārsteigumu uzvedās pirmklasīgi. No sākuma gan drusku vajadzēja saitīti pieturēt stingrāk, taču. jau mājās nākot, viņš bija iemanījies, ka jāstaigā pa ietvi mums blakus. Tomēr lielās pastaigās doties vēl nevaram, jo mūsu mazais biedrs ļoti ātri piekūst, nav jau joka lieta nostaigāt tādu gabalu ar mazām ķepiņām. 
Ak jā, ja jums liekas, ka esat visu, kas graužams, novākuši no pētnieka acīm, tad ziniet, ka tā nav. Čārlijs šodien mēģināja pagaršot arī radiatorus, mēs gan cenšamies katrā tādā reizē pateikt, ka tā nedrīkst un iedot vietā mantu, ko grauzt. Šobrīd mīļāko mantu topā ir gara desu virtene, kur katrai no desām ir seja, taču pat tās šodien izskatās apmierinātas ar dzīvi. Mēs tāpat!

Novēlot jauku vakaru, 
Dana un Voldemārs!

Priekšvārds

Mēs dzīvojam sociālo portālu laikmetā, kad viss ir rokas stiepiena attālumā un nekur nav jāiet, diemžēl tas sāpīgi atspoguļojas arī dažādās sociālās norisēs sabiedrībā. Šobrīd pastāv uzskats, ka, nospiežot ‘like’ vai ‘share’, esi paveicis kādu milzīgu varoņdarbu un palīdzējis, bet būsim reāli, informācijas nodošana tālāk, protams, ir burvīgs veids, kā paziņot visiem, ka tev rūp, tomēr ar to jau nekas ne sākas, ne beidzas.

Atzīšos, ka manā gadījumā tas arī nebija tālu no patiesības, jā, biju reizi pa reizei ziedojusi naudu kādai labdarības organizācijai un izvedusi pastaigāties patversmes suņus, tomēr, manuprāt, tas ir pārāk mazs ieguldījums, lai lepotos, ka esi paveicis ko nozīmīgu. Tā nu vienā dienā, tā vietā, lai rīkotos kā ierasts, pārvarēju savu kautrību un aizrakstīju biedrībai „Baltais suns”(www.baltaissuns.lv), ka labprāt būtu pagaidu māju devēja sunim – pavadonim.

Biju pārsteigta, ka prasības bija vienkārši izpildāmas, pat zemas, man šķita, ka tur jābūt kaut kādam āķim un jau biju paspējusi uztraukties, ka tas, ka mēs abi ar Voldemāru esam tik jauni un tikai nesen esam pārvākušies, turklāt uz vienistabas dzīvokli, būs kāds šķērslis, bet Dāvis (varētu teikt biedrības menedžeris, sabiedrisko attiecību speciālists) nomierināja, ka tas nemaz nav tik nozīmīgi, galvenais būt sociāli aktīviem un klausīt instruktorus. Aizsūtīju savu telefona numuru un gaidīju zvanu.

Atbildības sajūta gan nelika mierā, domāju, kā gan es varu ņemt uz pagaidu mājām kucēnu, kuram pēcāk dzīvē būs tik nozīmīgs uzdevums, ja patiesībā par suņiem nemaz tik daudz nezinu. Cik nu vienīgi tā pieredze ar savu suni Tutti, kura maziņa un mācāma bija pirms gadiem vienpadsmit. Šajā nolūkā iesaistījos projektā Juglas patversmē, kur tagad kinoloģes Jūlijas pavadībā mācām suņiem pamata komandas un mēģinām tos socializēt. 

Varu teikt, ka, ja iesaisties šādās akcijās, redzi, ka tā ir neatkārtojama pieredze un rodas arvien vairāk iespējas ko tādu darīt. Tā nu pirms trim dienām es saņēmu Dāvja zvanu, ka mums ir dota iespēja iesaistīties un ka Čārlijs Čaplins, šokolādes brūnais kucēns, jau svētdien būs pie mums.

Tovakar ar Voldemāru bijām nelielā šoka stāvoklī, bija sajūta, ka darām ko ļoti nozīmīgu. Ik pēc brīža atkārtojām viens otram:”Mums drīz mājās būs suns! Pag, patiešām?” Godīgi, neradās pat jautājums, ka varbūt tomēr nevajadzētu uzņemties tādu atbildību, likās, ka tā ir pavisam loģiska darbība. 

Jau nākamajā dienā sākām veikt sagatavošanās darbus, slēpām visas graužamās mantas, izložņājām gultas un skapja apakšu, vai gadījumā nav aizķēries kas tāds, ko varētu saost un norīt mazi, ziņkārīgi deguni. Ja pirms tam gulējām uz matrača, tad tagad sapratām, ka tas mazajam Čārlijam varētu būt pārāk vilinošs, tāpēc beidzot (paši sevis dēļ nevarējām to izdarīt jau kādu laiku) pārvedām mājās gultu, kura vēl bija palikusi iepriekšējā dzīvoklī. Papildus lasījām rakstus internetā, ko ir svarīgi zināt, pirms mājās ir kucēns, kā arī par paša suņa – pavadoņa dzīves gaitu un ļoti GAIDĪJĀM Čārliju. 

Tā kā Latvijā esam vieni no pirmajiem, kam šāda iespēja ir dota, mēģināsim pastāstīt par savu pieredzi jums. Ja vēlies uzzināt ko vairāk arī Tu, daudz nepētot un nelasot, ‘laikoju’ un ‘šēroju’ Dāvja ieteikto japāņu filmu “Quill”, jo tā 90 minūšu laikā rada aptuvenu iespaidu par visu, ko šie suņi piedzīvo, gan jāpiebilst, ka ar tādu skumju pieskaņu.

Cerībā iedvesmot rīkoties, 

Dana un Voldemārs!