Čārlijs un Džimijs Hendrikss

Saka, ka cilvēka labākais draugs ir suns, bet vai cilvēks ir suņa? Četrkājainie biedri ar šādu informāciju vēl nespēj dalīties, tāpēc varam tikai minēt, vai esam draugi, saimnieki vai sulaiņi. Lai kā tur arī nebūtu, jāsaka, ka mums liels paldies kucēna audzināšanā būs jāsaka arī Džimijam, kurš Čārlijam parādīja, ka tik stipri kost rotaļājoties, tomēr nevajadzētu. 

Patiešām vienu brīdi bijām ļoti norūpējušies, pat dusmīgi par šo faktu, jo nekas, ko darījām nelīdzēja un Čārlija nepārtrauktā klupšana potītēs vai pirkstos košana, kad spēlējies ar viņu, kļuva neciešama. Paši jau sapratām, ka dusmoties uz tādu mazuli vēl būtu pavisam muļķīgi, bet spēka katru reizi ar to cīnīties arī vairs nebija. 

Laikam jau jāpriecājas, ka cilvēkam bez suņa ir arī citi draugi, jo kādā sestdienas pievakarē mēs devāmies uz Mārupes pusi, lai iepazītos ar Čārlija vienaudzi Džimiju, puiši dzimuši tikai ar desmit dienu starpību. Iedomājāmies, ka varbūt tieši spēļu laikā ar citu kucēnu, Čārlijs sapratīs, cik spēcīgi drīkst kost. 

Nofotogrāfēt gan kucēnus darbībā ir pavisam sarežģīti, bet mēs tomēr centāmies. Ko mēs ieguvām no šī piedzīvojuma? Pavisam nogurušu Čārliju, kas nogulēja visu nakti bez pakustēšanās un tādu suni, kurš vairs gandrīz nemaz nekož, ja nu tomēr gadās, tad tas vismaz vairs nav tik spēcīgi un līdz ar to sāpīgi. 

Mums gan jāatvainojas publiski par izbradāto puķu dobi, ja viens mazs bradātājs ir slikti, tad divi jau ir katastrofa!

Jauku dienu vēlot, 

Dana un Voldemārs!