Mēs dzīvojam sociālo portālu laikmetā, kad viss ir rokas stiepiena attālumā un nekur nav jāiet, diemžēl tas sāpīgi atspoguļojas arī dažādās sociālās norisēs sabiedrībā. Šobrīd pastāv uzskats, ka, nospiežot ‘like’ vai ‘share’, esi paveicis kādu milzīgu varoņdarbu un palīdzējis, bet būsim reāli, informācijas nodošana tālāk, protams, ir burvīgs veids, kā paziņot visiem, ka tev rūp, tomēr ar to jau nekas ne sākas, ne beidzas.
Atzīšos, ka manā gadījumā tas arī nebija tālu no patiesības, jā, biju reizi pa reizei ziedojusi naudu kādai labdarības organizācijai un izvedusi pastaigāties patversmes suņus, tomēr, manuprāt, tas ir pārāk mazs ieguldījums, lai lepotos, ka esi paveicis ko nozīmīgu. Tā nu vienā dienā, tā vietā, lai rīkotos kā ierasts, pārvarēju savu kautrību un aizrakstīju biedrībai „Baltais suns”(www.baltaissuns.lv), ka labprāt būtu pagaidu māju devēja sunim – pavadonim.
Biju pārsteigta, ka prasības bija vienkārši izpildāmas, pat zemas, man šķita, ka tur jābūt kaut kādam āķim un jau biju paspējusi uztraukties, ka tas, ka mēs abi ar Voldemāru esam tik jauni un tikai nesen esam pārvākušies, turklāt uz vienistabas dzīvokli, būs kāds šķērslis, bet Dāvis (varētu teikt biedrības menedžeris, sabiedrisko attiecību speciālists) nomierināja, ka tas nemaz nav tik nozīmīgi, galvenais būt sociāli aktīviem un klausīt instruktorus. Aizsūtīju savu telefona numuru un gaidīju zvanu.
Atbildības sajūta gan nelika mierā, domāju, kā gan es varu ņemt uz pagaidu mājām kucēnu, kuram pēcāk dzīvē būs tik nozīmīgs uzdevums, ja patiesībā par suņiem nemaz tik daudz nezinu. Cik nu vienīgi tā pieredze ar savu suni Tutti, kura maziņa un mācāma bija pirms gadiem vienpadsmit. Šajā nolūkā iesaistījos projektā Juglas patversmē, kur tagad kinoloģes Jūlijas pavadībā mācām suņiem pamata komandas un mēģinām tos socializēt.
Varu teikt, ka, ja iesaisties šādās akcijās, redzi, ka tā ir neatkārtojama pieredze un rodas arvien vairāk iespējas ko tādu darīt. Tā nu pirms trim dienām es saņēmu Dāvja zvanu, ka mums ir dota iespēja iesaistīties un ka Čārlijs Čaplins, šokolādes brūnais kucēns, jau svētdien būs pie mums.
Tovakar ar Voldemāru bijām nelielā šoka stāvoklī, bija sajūta, ka darām ko ļoti nozīmīgu. Ik pēc brīža atkārtojām viens otram:”Mums drīz mājās būs suns! Pag, patiešām?” Godīgi, neradās pat jautājums, ka varbūt tomēr nevajadzētu uzņemties tādu atbildību, likās, ka tā ir pavisam loģiska darbība.
Jau nākamajā dienā sākām veikt sagatavošanās darbus, slēpām visas graužamās mantas, izložņājām gultas un skapja apakšu, vai gadījumā nav aizķēries kas tāds, ko varētu saost un norīt mazi, ziņkārīgi deguni. Ja pirms tam gulējām uz matrača, tad tagad sapratām, ka tas mazajam Čārlijam varētu būt pārāk vilinošs, tāpēc beidzot (paši sevis dēļ nevarējām to izdarīt jau kādu laiku) pārvedām mājās gultu, kura vēl bija palikusi iepriekšējā dzīvoklī. Papildus lasījām rakstus internetā, ko ir svarīgi zināt, pirms mājās ir kucēns, kā arī par paša suņa – pavadoņa dzīves gaitu un ļoti GAIDĪJĀM Čārliju.
Tā kā Latvijā esam vieni no pirmajiem, kam šāda iespēja ir dota, mēģināsim pastāstīt par savu pieredzi jums. Ja vēlies uzzināt ko vairāk arī Tu, daudz nepētot un nelasot, ‘laikoju’ un ‘šēroju’ Dāvja ieteikto japāņu filmu “Quill”, jo tā 90 minūšu laikā rada aptuvenu iespaidu par visu, ko šie suņi piedzīvo, gan jāpiebilst, ka ar tādu skumju pieskaņu.
Cerībā iedvesmot rīkoties,
Dana un Voldemārs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru