Pārvākšanās. Nepazīstams dzīvoklis. Liekas, ka katra ēna ir kas vairāk. Grūti aizmigt, bet pamostoties nesaproti, kur īsti atrodies. Nu ja, arī mums cilvēkiem pārcelties uz jaunu vietu reizēm ir pagrūti, it sevišķi, ja esi tāds vietsēdis kā es, bet sunim šī pieredze mēdz būt vēl nepatīkamāka. Šī bija arī Čārlija pirmā nakts prom no pazīstamajām mājām, mammas, brāļiem un māsām. Viņš tika atvests uz jaunu vietu, kur priekšā atkal divi svešinieki, kas neprātīgi smaida katru reizi, kā tu izstaipies vai apsēdies, kā arī vēl riņķo tev apkārt, cenzdamies iemācīt primāros savas mājas noteikumus.
Lai gan sekojām padomam, ka mazo bumbuli ir 'jānokausē' pirms doties čučēt, mēs acīmredzot esam nogurdināmi daudz ātrāk, jo to izdarīt nespējām. Tādēļ arī izbaudījām, kāda sajūta ir aizmigt pirmajam mežonīgas ballītes laikā, jo Čārlijs imitēja visus trokšņus, kas tādās sastopami, kaut ko nogāzdams un skaļi iesmilkstēdamies.
Mēģināju viņam pagulēt blakus, nomierināt, tomēr tajā brīdī mani mati laikam izskatījās daudz interesantāki par mani pašu, jo tika nedaudz pagrauzti un aplaizīti, tāpēc arī šī metode mūsu gadījumā nestrādāja. Toties modinātājpulkstenis mūsu mājās vairs nav aktuāls, slapjš purns pie rokas ir pietiekams stimuls, lai pieceltos.
Mēs gan nenolaižam degunu, jo pamanījām, ka mūsu dienas kārtība pat ir pamainījusies uz labo pusi. Pirms Čārlija parasti pamodāmies pēdējā brīdī, kā arī brokastis bija ļoti reta parādība mūsmājās, taču tagad ir tā apziņa, ka jāved taču vēl suns ārā, kā arī, gaidot, kamēr Čārlijs ēd, paspējam uztaisīt kaut ko arī sev. Idille.
No rīta kucēns arī smilkstēja un nevarēja nekur rast mieru, tapēc izdomāju, ka varētu uzlikt viņam paklausīties nomierinošu mūziku ar domu, ja jau bērniem šūpuļdziesmas palīdz, kāpēc gan ne kucēniem? Te ir tas, ko klausāmies, varbūt jau muļķības vien ir, bet tiešām suns beidzot čuč!
Vēlot labu miegu,
Dana un Voldiņš!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru